|
Franču valoda
Franču valoda (français) ir romāņu valoda, kura ir dzimtā valoda 90 miljoniem cilvēku. Otrā valoda tā ir 190 miljoniem cilvēku, kā arī vēl ap 200 miljoniem šo valodu ir apguvuši. Lielākā daļa cilvēku, kam franču valoda ir dzimtā, dzīvo Francijā,[2] no kurienes valoda arī izplatījusies tālāk pasaulē. Lielas frančvalodīgo kopienas ir arī Kanādā, Beļģijā, Šveicē, Luksemburgā, Monako un Āfrikas valstīs, kas savulaik bija Francijas kolonijas. Franču valoda, tāpat kā portugāļu, spāņu, itāļu, rumāņu valodas un citas nacionālās valodas, kā arī katalāņu, oksitāņu, neapoliešu un daudzas citas mazākumtautību valodas ir latīņu valodas pēctece. Franču valodas attīstību ietekmēja arī vietējās ķeltu valodas, ko lietoja gallu ciltis, un ģermāņu valodas, ko lietoja mūsdienu Francijas teritorijā pēc Romas impērijas sabrukuma ieceļojušie franki. Tā 30 valstīs ir valsts valoda, no kurām vairākums franciski tiek sauktas par La Francophonie, proti, frančvalodīgo valstu kopienu. Tā ir oficiālā visu Apvienoto Nāciju aģentūru valoda, kā arī vairāku citu ievērojamu starptautisku organizāciju oficiālā valoda. Attiecībā uz Eiropas Savienību, franču valodu 27 dalībvalstīs prot 129 miljoni iedzīvotāju (26%), no kuriem 65 miljoniem tā ir dzimtā valoda (12%), bet 69 miljoniem tā ir otrā valoda (14%). Līdz ar to tā ir trešā populārākā otrā valoda (franču valodu apsteidz tikai angļu un vācu valoda). Pirms 20. gadsimta sākuma angļu valoda guva virsroku, franču valoda bija diplomātijas, kā arī saziņas valoda Eiropas izglītības iestādēs. VēstureFranču valoda, kā romāņu valoda, cēlusies no latīņu valodas, ko lietoja Romas impērijā. Tās aizsākumi meklējami laikā, kad Romas impērijas teritorijā sāka veidoties atšķirīgas latīņu valodas formas. Pēc Romas impērijas sabrukuma (5. gadsimtā) Gallijā (mūsdienu Francijā) sākās latīņu valodas pakāpeniska transformācija. Šo periodu sauc par Gallo-romāņu periodu. Pirmais franču valodas attīstības posms, kad to var atpazīt kā atsevišķu valodu, bija vecfranču valoda. Šajā periodā (īpaši 9. gadsimtā) franču valodā tika fiksēti pirmie rakstiskie teksti, piemēram, Strasbūras zvēresti (842. gads). Valoda bija ļoti atšķirīga no mūsdienu franču valodas gan izrunas, gan gramatikas ziņā. Šajā laikā franču valoda pastāvēja vairākos dialektos, no kuriem svarīgākie bija langue d'oïl (ziemeļos) un langue d'oc (dienvidos). 14.–17. gadsimtā franču valoda sāka pakāpeniski standartizēties, un to arvien vairāk izmantoja administratīvos un juridiskos dokumentos, kā arī literatūrā un izglītībā. Šajā laika posmā franču valoda sāka attālināties no reģionālajām dialektu formām, un arvien lielāka uzmanība tika pievērsta valodas normēšanai. 1539. gadā tika pieņemts Villers-Cotterêts rīkojums (l'Ordonnance de Villers-Cotterêts), kas pavēlēja lietot franču valodu tiesvedībā un administratīvajos dokumentos visā Francijā, aizstājot latīņu valodu. Tajā pašā laikā attīstījās arī literārā franču valoda. Renesanses laikmetā, sākot ar 16. gadsimtu, tādi rakstnieki kā Fransuā Rablē un Pjērs de Ronsārs veicināja franču valodas attīstību literārajā sfērā. Lai gan līdz šim vietējās dialekti un reģionālās valodas joprojām bija izplatītas, izglītības un administrācijas centralizācija, kā arī grāmatu drukas izplatība palīdzēja vienot valodas lietojumu visā valstī. 1694. gadā tika publicēta pirmā "Dictionnaire de l'Académie française" (Francijas akadēmijas vārdnīca), kurā tika iekļauti valodas standarti, noteikumi un pareizrakstība. 18. gadsimtā franču valoda kļuva par prestižu valodu ne tikai Francijā, bet arī ārpus tās. Franču apgaismības laikmeta domātāji, kā Voltērs, Žans Žaks Ruso un Didro, savos darbos izmantoja franču valodu, kas palīdzēja izplatīt Apgaismības idejas visā Eiropā. Pēc Franču revolūcijas un Napoleona kariem franču valoda kļuva vēl nozīmīgāka. Napoleona impērijas laikā tā izplatījās uz jaunām teritorijām Eiropā, kur franču valoda un kultūra ietekmēja dažādas tautas. Tā tika lietota kā administratīvā valoda Francijas impērijas teritorijās un citās Francijas kolonijās. Šajā laikā franču valodas izplatība pārsniedza Eiropas robežas, izplatoties Āfrikā, Amerikā un Āzijā, it īpaši franču kolonizācijas procesā. 20. gadsimtā, pēc diviem pasaules kariem, franču valodas starptautiskā loma diplomātijā nedaudz mazinājās, jo arvien lielāka nozīme bija angļu valodai, it īpaši pēc Otrā pasaules kara, kad ASV kļuva par globālu līderi. Tomēr franču valoda joprojām bija oficiālā valoda daudzās starptautiskajās organizācijās, piemēram, Apvienoto Nāciju Organizācijā, Eiropas Savienībā un Starptautiskajā Olimpiskajā komitejā. 21. gadsimtā franču valoda saglabā savu svarīgo lomu ne tikai Eiropā, bet arī citos reģionos, īpaši Āfrikā, kur daudzās bijušajās kolonijās tā joprojām ir oficiālā valoda. Ģeogrāfiskā izplatībaFrancijaFrancijā, saskaņā ar Francijas konstitūciju, franču valoda ir valsts valoda kopš 1992. gada.[3] (lai gan jau senākie juridiskie teksti apgalvo, ka tā ir valsts valoda kopš 1539. gada). Francijas mandāti izmanto franču valodu oficiālās valdības publikācijās. Arī skolās jāmāca bērni franču valodā (lai gan tas bieži tiek ignorēts). Juridiskajiem dokumentiem arīdzan jābūt franciski. Francijā franču valodai dažādos reģionos ir atšķirīgi dialekti. ŠveiceŠveicē franču valoda ir viena no četrām valsts valodām (pārējas ir vācu, itāļu un retoromāņu valodas). To galvenokārt lieto valsts rietumu pusē. Aptuveni 20% Šveices iedzīvotāju franču valoda ir dzimtā valoda. BeļģijaBeļģijā franču valoda ir oficiālā valoda Valonijā, ieskaitot austrumu daļu, kur galvenokārt runā vācu valodā. Tā ir arī viena no divām oficiālajām valodām Briseles-Galvaspilsētas reģionā (otra ir nīderlandiešu valoda), kur tajā runā vairākums iedzīvotāju, bet bieži vien tā nav viņu primārā valoda.[4] Franču un vācu valodas valsts ziemeļos, Flandrijā, nav oficiālas vai atzītas mazākumtautību valodas. Gluži pretēja situācija ir Valonijā, kur nīderlandiešu un vācu valodas respektē. Kopumā franciski runā aptuveni 40% Beļģijas iedzīvotāju. Skatīt arī
Atsauces un piezīmes
Ārējās saites
Information related to Franču valoda |
|||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
Portal di Ensiklopedia Dunia
